Neliela kluba vēsture.
Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs jeb īsāk sakot ZVOC radās 1990to gadu otrajā pusē, kad tā dibinātāja Inguna Valdmane strādāja Valkas rajona Ērģemē par sporta skolotāju un paralēli trenēja arī skolas bērnus orientēšanās sportā. Bērni esot bijuši lieliski un darboties griboši, tāpēc Inguna gribēja viņus aizvest arī uz kādām lielākām sacensībām Latvijā. Taču tā kā tajos laikos e-pasti un ātra saziņa dažādos sociālajos tīklos Latvijā vēl nebija, tad informāciju par sacensībām Latvijas Orientēšanaš federācija sūtīja vēstuļu veidā esošajiem klubiem. Tā nu tika izlemts izveidot klubu, lai varētu salīdzinoši ātri un operatīvi uzzināt, kur notiek sacensības, kā arī pieteikties tām.
Kā pati Inguna saka, tad kluba nosaukums radās, jo viņai bieži esot bijusi “jūra līdz ceļiem” jeb citādāk sakot lieli plāni. Kluba rašanās brīdī lielākā daļa bērnu bija no Ērģemes skolas, bet tajā laikā Inguna sāka veidot orientēšanās pulciņu arī Valmierā. Redzot, ka orientēšanās klubi nebija arī Limbažos un teritorijā līdz pat Ainažiem, tad pieļāva domu, ka arī šīs teritorijas varētu lēnām apgūt. Līdz ar to sanāca – Ziemeļvidzeme. Beigās sanāca palikt pie Valmieras, bet kā Inguna pati smej, tad, lai cik daudz klubu arī Latvijā būtu, tad šīs teritorijas vēl joprojām esot neapgūtas un klubam esot iespēja paplašināties.
Runājot par kluba krāsām, logo un simboliem, ir lietas, kuras ir pamainījušās, bet daļa ir palikusi kā tas bija no pašiem sākumiem. Pirmie ZVOC neiloni esot bijuši zaļi ar oranžu. Pēc tam klubs ieguva šobrīd esošās krāsas – sarkano un balto. Runā, ka mūsējie vienkārši esot labākie, tāpēc krāsas ir tuvāk Latvijas karoga krāsām. Cits iemesls tam esot bijis, ka agrāk Latvijas izlasei nebija nekādu tērpu, bet mūsējie startēja izlasē. Līdz ar to Inguna saka, ka nevarēja izgatavot tērpus izlasei, bet lai viņas audzēkņi izskatās pēc izlases gan varēja. Kā arī vajadzēja izvēlēties krāsas, kādas tajā laikā nebija nevienam citam klubam. Ja krāsas ir palikušas nemainīgas, tad kluba logo un karogi ir pamainījušies laika gaitā. Pirmais bija eglīte romba kontrolpunktā. Savukārt viens no “iekšējiem” simboliem bija “ZVOC sindroma” cilvēciņš. To kādā nometnē vai izbraucienā Kitija Līgate esot tā pat vien uzzīmējusi un turpinājusi tik visur un vienmēr zīmēt, kamēr pārējie esot pavilkušies un iepaticies. Tā uz kādu laiku kļuvis par simbolu.
Rīkotās sacensības.
No 2000. gada ZVOC rīko Valmieras Magnētu. Taču pirmie lielāka mēroga mači bija Veterānu čempionāts pāris gadus vēlāk. Inguna pati saka, ka tās esot bijušas briesmīgākās sacensības, kādas esot organizējusi. Tāpēc, ka viņai neesot bijusi nekāda pieredze, kā arī galvenie un vienīgie palīgi bija viņas audzēkņi, kas tajā laikā bija 7.-11. klases skolēni, kuri protams arī bez jebkādas pieredzes sacensību organizēšanā. Tā pat tajā laikā bija tikko parādījusies pirmā elektroniskā atzīmēšanās sistēma – emit, kura darbojās ar milzīgām kļūdām un dažkārt nesaprotamu iemeslu dēļ nedarbojās vispār. Nepalīdzēja arī tas, ka sacensības bija divas dienas un otrajā dienā stafete, kā arī katra dalībnieka kartes tajā laikā bija jāzīmē ar roku. Beigās jau sacensības tika noorganizētas un rezultāti arī bija.
Valmieras magnēts bija radies jau labu laiku pirms ZVOC rašanās un ienākšanas Valmierā. Tomēr 1999. gada beigās tam bija diezgan liela krīze. Ārkārtīgi mazs dalībnieku skaits (ap 50-60 vienā kārtā), mazs kārtu skaits ap 10, vecs, nolietojies inventārs, karšu trūkums un neviens negrib uzņemties atbildību par šīm sacensībām. Valmieras orientieristi noorganizēja sapulci lai izrunātu šo jautājumu. Tajā tika uzaicināta arī Inguna, kas bija nesen Valmierā sākusi darbu ar jauniešiem. Saprotot, ka viņas audzēkņiem iknedēļas treniņdistance ir ļoti nepieciešama un kā pati saka, nesaprotot lietas nopietnību, piekritu turpmāk organizēt šīs sacensības. Kartes tika izmantotas tās pašas, kas Valmierai tuvās šobrīd – Estrāde, Pauku priedes, Kaugurmuiža, Ozoli arī Mazsalaca. Kā arī apvidi, kas šobrīd vairs netiek lietoti – Lizdēnos, Krāčupe, un Sedas upe, Dumbrāji, Līči.
2007. gadā tika rīkots pirmais Valmieras čempionāts, kurš iekļauts Latvijas kausa sacensībās. Gadu laikā tajā tika iekļautas dažādas orientēšanās distances, tai skaitā arī sprints un stafetes. Tā pat esam arī palīdzējuši rīkot dažādus Latvijas čempionātus.
Cilvēki.
Neviens klubs nevar pastāvēt bez spēcīgiem cilvēkiem. Gan tiem, kas klubu veidojuši, gan pārstāvējuši, gan turpina uzturēt. Galvenais ZVOC atslēgas turētājs noteikti ir Inguna Valdmane, bez kuras klubs nebūtu tur, kur tas ir šobrīd. Nu jau gan jāsaka, ka viņa šo atslēgu ir nodevusi tālāk meitai Līgai Valdmanei, kas turpina uzturēt kluba garu, kopā ar Andri Robaldu rīkojot Valmieras Magnēta kārtas, kā arī kopā ar Kitiju Līgati un Evu Rozentāli trenēt bērnus sporta skolā. Tāpat jau gadiem ar savām prasmēm palīdz Jānis Līgats, veidojot vizuālos materiālus sacensībām, diplomus, uzņemot lieliskus kadrus orientēšanās sacensībās. Mums klubā ir bijuši un joprojām ir daudz un dažādu cilvēku, kas ir atstājuši nozīmīgu nospiedumu kluba attīstībā un pilnveidē. Priecē, ka ne tikai bērni pievēršas orientēšanās sportam, bet tiek visā ievilkti arī daļa no viņu vecākiem. Katrs ir pielicis roku, lai ZVOC būtu tāds, kāds tas ir šobrīd. Gan jaunie censoņi, gan tie, kas uz kādu laiku nolikuši kompasu plauktiņā, gan tie, kas turpina arī veterānu vecumā startēt un pārstāvēt mūsu klubu. Sakām lielu paldies katram un vienmēr gaidām visus ar atplestām rokām dažādajās kluba aktivitātēs!
