You are hereNo Dikļu mežiņiem pasaules mežos

No Dikļu mežiņiem pasaules mežos


RakstījaAdministrators- Publicēts02 Augusts 2018

Sestdien līdz ar sprinta sacensībām Rīgas sirdī tiks dots starts šī gada Pasaules čempionātam orientēšanās sportā. 300 elites sportistu no 50 pasaules valstīm visu nākamo nedēļu Latvijā lūkos parādīt savas labākās prasmes. Latvijas izlases sastāvā savā trešajā čempionātā startēs arī mūspuses labākā orientieriste LĪGA VALDMANE.

Līdz Pasaules čempionātam atlikušas vien pāris dienas, vai esi gatava savam startam sprinta distancē, jūties vesela, spējīga?

Tikai mēnesi pirms Pasaules čempionāta tika noteikts izlases sastāvs. Tad arī uzzināju, ka startēšu tikai sprinta distancē, pēdējā mēneša treniņus bija vieglāk saplānot, jo ir diezgan liela atšķirība starp meža distancēm un pilsētas (sprinta) distancēm. Atšķiras gan tehniskā, gan fiziskā ziņā. Esmu gatava šī gada svarīgākajam startam, aizvadīju šo mēnesi vesela, bez traumām — pirms tā gatavošanās procesā sanāca pārtraukums, jo, ejot pa ezeru, pēdā iedūrās gliemežvāks. Tas bija ļoti svarīgs brīdis, jo pēc pusotras nedēļas bija atlases sacensības uz čempionātu un neizdevās veikt svarīgus treniņus — nevarēju paskriet. Nu viss atkal ir labi, arī ātrums ir uzlabojies, salīdzinot ar pavasara Eiropas čempionātu, kur man pietrūka sešas sekundes, lai tiktu sprinta finālā.

Kam jāsaliekas, lai izpildītu sprinta kvalifikāciju un mēs tevi redzētu arī fināla skrējienā sestdienas pēcpusdienā Vecrīgā?

Perfektā kombinācija, lai kvalificētos finālam, būs — vēsa galva, laba reakcija un pārliecība par saviem spēkiem. Kvalifikācijas skrējiens tiek gaidīts tehniski vienkāršāks nekā fināls, bet tas nozīmē arī to, ka ātrākie būs priekšā. Līdz šim sprinta kvalifikāciju elitē esmu skrējusi tikai divas reizes, vēl nav izdevies iekļūt finālā, darīšu visu, kas manos spēkos, lai tas izdotos, galvenais, nevajag gaidīt pārsteigumus.

Esi pieteikta arī kā rezerviste citām distancēm. Protams, tas ir trenera lēmums, bet kurā distancē tev pašai ļoti gribējās startēt mājas čempionātā?

Visvairāk gribēju skriet garo distanci un stafeti, bet, lai skrietu stafetes komandā, man sevi ir vēl jāpierāda. Šeit būtu jāpiemin, ka visam ir savs laiks. Šobrīd komanda ir ļoti spēcīga, ceru, ka viss izdosies, bet, ja kāda iemesla dēļ būs vajadzīgs skrējējs kādā no distancēm, man jābūt gatavai, tādēļ neesmu atmetusi arī meža treniņus.

Šis būs tavs trešais čempionāts, noteikti tev īpašs ar to, ka notiks Latvijā. Bet kurš no iepriekšējiem tev palicis visspilgtāk atmiņā?

Noteikti varu teikt, ka visspilgtāk atmiņā ir palicis pagājušā gada čempionāts Igaunijā, kur garajā distancē finišēju 38. vietā. Vieta nav svarīga šobrīd, bet emociju bija daudz. Arī startēju tikai vienā distancē, un bija sajūta, ka skrienu savās mājās. Gadu sportā biju izlaidusi (atgriezās pēc izslimotas Laimas slimības — aut.), tādēļ nokļūšana atpakaļ izlasē lika justies svarīgai, kā arī pēc stundas un četrdesmit minūšu skriešanas pa igauņu džungļiem nevarēju finišā savaldīt asaras. 2015. gadā Skotijā bija mans pirmais Pasaules čempionāts, bet tas nav palicis atmiņā ne ar kādām emocijām.

Latvijas orientēšanās sportam šis būs gadsimta notikums. Vai jūt to tuvojamies — ārvalstu izlases jau vairākus mēnešus tam gatavojās Latvijā, ko dzird no viņiem?

Visur jūt tuvojamies šo notikumu, un arī mums, sportistiem, šīs ir nebijušas sajūtas — Pasaules čempionāts Latvijā, uz ko var atbraukt un klātienē just līdzi tava ģimene un draugi, domāju, ka visi jūtamies svarīgi, ceru, ka tas dos papildu spēku un pozitīvi ietekmēs rezultātus. Var dzirdēt arī no ārvalstu sportistiem, ka apvidus viņiem patīk. Visu gadu top atlēti brauc uz nometnēm un skrien Cēsīs, Limbažos, Līgatnē, Siguldā un citur Latvijā.

Čempionātā gaidāma liela konkurence, vai mūsu sportistiem ir kāda cerība, kas var izšaut un pārsteigt? Vai mūsējiem mājas sienas (Siguldas meži un Rīgas ielas) palīdzēs?

Apvidus latviešiem nedod priekšrocības, taču ir iespējami arī pārsteigumi no mūsējiem. Vislielākās cerības tiek liktas uz stafeti gan vīriešiem, gan sievietēm, bet es domāju, ka individuāli arī būs labas vietas, šobrīd lieliski skrien Sandra Grosberga, Rūdolfs Zērnis, Eiropas čempionātā Laura Vīķe vidējā distancē bija 23., desmitnieks tur nav tālu, jo Pasaules čempī dalībnieku ir mazāk kvotu dēļ. Komanda kopumā ir ļoti spēcīga, bet medaļas un diplomus gan nevaru solīt, tikai cerēt, ka izdosies iecerētais.

Ar orientēšanās sportu nodarbojies jau kopš bērna kājas, kopā ar mammu Ingunu esat sasniegušas izlases līmeni. Ir vēl kur augt, ko apgūt, pielikt fiziskajā varēšanā? Kādi ir tavi personīgie mērķi tuvākajā nākotnē, pēc šī lielā notikuma?

Pēc Pasaules čempionāta būs vēl divi Pasaules kausa posmi, startēšu abos, gribu beidzot izskriet pilnu programmu, jo tuvākajā nākotnē gribētu būt svarīgāks posms izlasē un uzlabot savu pozīciju Pasaules rangā. Tas dos arī labāku starta pozīciju, t.i., startēt ar līderēm. Man noteikti ir, ko pielikt fiziskajā ziņā, bet vislielākais darbs ir nepieciešams ar plānošanu — gan darbiem, gan treniņiem: jābūt vienmēr pārliecinātai par to, ko daru. Jāatzīst, ka man šogad izdevās apmaldīties savos plānos.

Tu dzīvo Dikļu pagasta Mežiņos, strādā Jura Neikena Dikļu pamatskolā. Vai savu orientēšanās sporta mīlestību nodod arī saviem audzināmajiem bērniem? Varbūt pēc laika dzirdēsim par kādu talantīgu orientieristu no Dikļiem?

Skolā iepriekšējā mācību gadā tika iesākts orientēšanās pulciņš manā vadībā, tikāmies tikai vienreiz nedēļā. Lai dzirdētu par kādu jauno talantu, būs nepieciešams strādāt vairāk. Labam trenerim savi audzēkņi ir daļa viņa dzīves, jāved bērni uz dažādiem mežiem, jāmāca arī sacensties un jāaizrauj. Nākotnē noteikti trenēšu orientieristus, varbūt būs kāds talants arī no Dikļiem.

Tad sekosi arī savas mammas pēdām un reiz trenēsi bērnus ne tikai skolas pulciņā, bet arī sporta skolā?

Es jau tagad sekoju mammas pēdām, viņa arī sāka ar skolu. Sporta skola bērniem ir ļoti laba iespēja, lai varētu ievirzīties sportā profesionāli, un es redzu sevi arī tur.

Tu daudz braukā uz dažādām treniņnometnēm, arī ārpus Latvijas, bet vai bieži sanāk trenēties arī savas mājas apkārtnē?

Treniņi kartēs visvairāk notiek nometnēs, bet mājās manas vismīļākās treniņu vietas ir Zilaiskalns, kur var savākt labu kāpumu, Lauvaskalns, kur var aizvadīt labus spēka treniņus, skrienot purvā, kā arī šoseja ātruma treniņiem. Neizpaliek arī vingrošana istabā vai pagalmā.

Esi skrējusi daudzās pasaules valstīs; kurā no tām ir tavs mīļākais apvidus, kur vienmēr ar prieku atgriezies, un kur gluži pretēji — negribi pat kāju spert?

Vislabāk man palicis atmiņā apvidus ar karsta ieplakām, tāds ir Slovēnijā, Slovākijā. Nav milzīgu kalnu, bet ir daudz dziļu ieplaku, akmeņains. Visgrūtākais apvidus mums, latviešiem, ir tur, kur ir akmeņaina zeme, kā arī stāvi augsti kalni, piemēram, Austrija, Šveice — neko tādu Latvijā ikdienā neizbaudām. Ir nežēlīgi skaisti un nežēlīgi grūti, jādzīvo un jātrenējas tādā apvidū ļoti daudz, lai varētu brīvi skriet. Man nav fobijas ne no viena apvidus, katru distanci cenšos izbaudīt.

Kā tu skaidro to, ka arvien vairāk cilvēku no pilsētas asfalta pāriet uz skriešanu mežos?

Nezinu, vai palielinās to cilvēku skaits, kas no tīras skriešanas pāriet uz orientēšanos, bet ik pa laikam pienāk jauni cilvēki — mežā ikviens ir kārtīgi pasportojis arī pastaigājoties, un daudziem cilvēkiem patīk, ka viņi var skriet, bet neviens uz viņiem neskatās un nekomentē distances laikā. Tāpat orientēšanās distancē var atbrīvoties no domām par darbu, jo jākoncentrējas uz kontrolpunktu atrašanu, kartes lasīšanu. Tas ir arī ģimeņu kopīgs hobijs.

Nupat esi apstiprināta arī Valmieras Sporta vienības sastāvā. Ko tev dod šāds atbalsts?

Šis atbalsts ir ļoti svarīgs, palīdzēs realizēt plānoto. Kā iepriekš rakstīju, man jāskrien Pasaules kausa posmos, Pasaules ranga sacensībās, lai iegūtu augstāku vietu rangā un varētu startēt labākās pozīcijās. Līdz šim man nebija finansiāli iespējams to izdarīt, zinu, ka uz pēdējiem posmiem būs liels pašu finansējums vajadzīgs. Arī būšu vairāk piederīga Valmierai, ir patīkami, bet arī līdz šim Valmiera, sporta skola, Kocēnu novads un Ziemļvidzemes orientēšanās centrs mani ir atbalstījuši.

Pašai spēka gadi vēl priekšā, bet vai jūti, ka aiz tavas muguras VBSS ir kāds talants, kurš sekos tavās pēdās un reiz arī piemēros lielās izlases kreklu?

Es ļoti ceru, ka kāds valmierietis arī turpinās savas sportiskās gaitas elitē, zinu, ka būs jāsaskaras ar grūtām izvēlēm vidusskolas, augstskolas laikā. VBSS orientieristi ir vieni no labākajiem Latvijā, redzu arī nākotni viņiem, es centīšos palīdzēt iekļauties, ja būs nepieciešams, jo pāriešana uz pieaugušajiem var būt nomācoša, nav viegli atrast savu vietu starp lielajām zvaigznēm.

Pēc pasaules čempionāta sekos viens liels orientēšanās pasākums mūspusē — ikgadējais Valmieras čempionāts, kas notiks netālu no tavas mājas Dauguļos. Gaidāms, ka arī šogad sabrauks savi 400 sportisti. Kas viņus sagaida? Ko būsiet sagatavojuši?

Būs jauns apvidus no apgrūtinoša līdz viegli skrienamam mežam, maz ceļu, daudz dažādu objektu, arī kalniņi gaida. Man ļoti patīk, būs arī sarežģīti. Ceram arī daudz Valmieras un apkārtējo novadu orientieristu sagaidīt Valmieras čempionātā.

Nobeigumā — ko parasti saki cilvēkiem, kuri no orientēšanās sporta turas pa gabalu tikai tāpēc, ka viņiem šķiet, ka mežā tos sagaida vienas vienīgas briesmas — ērces un citi zvēri, apmaldīšanās iespējas utt.?

Visbiežākais jautājums ir: vai kādreiz ir jāiet kāds mežā meklēt? Es vienmēr atbildu, ka paši iznāk. Nepārliecinātie drīkst paķert līdzi telefonu. Ērces var atrast arī pilsētā zālītē, dzīvnieki paši aizbēg, cūkām gan jāskrien apkārt. Mani jau arī kaitina, ja sanāk ar seju ieskriet zirnekļu tīklā, bet tā ir un būs. Taču, ja kāds grib turēties no šī sporta veida pa gabalu, — pareizi dara. Ja neredz tajā pozitīvo, tad nevajag.

Jānis Līgats (Laikraksts "Liesma")

Ojāra Millera foto

ZVOC arī

twitterfacebookfacebook

Rezultāti

Magnēta kārtas kartē

Čivinātava

Atbalstītāji